par talantiem
Vot man nav īsti nekādu talantu. Nu vismaz tādu, kurus var jēdzīgi noformulēt. Kaut ko jau izdomāt var, bet tas izklausītos tikpat neveikli kā izskaidrot frizierim, ko esmu studējusi un par ko strādāju. (Man gan jāatzīst, ka mans tagadējais darbs (vai nu arī auditorija, kam nākas to skaidrot) šajā sakarā man sagādā daudz mazāk raižu).
Nu jā, par tiem, talantiem. Man kaut kā vienmēr ir licies, ka ir samērā veselīgi, ka cilvēks reizi pa reizei tiek iemests pilnīgi citā jomā, nu piemēram, komponists uz brīdi kļūst par friziera asistentu (piemērs iz dzīves). Man kaut kā vienmēr tas ir licies mazliet forši un ka no tādām pārmaiņām var sagaidīt kādu pārsteigumu, nu piemēram, atklāt, ka matu griešana īstenībā ir mūža aicinājums. Tiesa gan, es tak vienu brīdi par tīrīju tās mājas, no tā nekas pārsteidzošs gan neatklājās.
Es vēljoprojām gribu atrast kādu sportisku aktivitāti, kas man īstenībā labi padotos un riktīgi patiktu. Pats foršākais īstenība ir tas, ka man tak īsti nav nekādu ierobežojumu, lai iemēģinātu sazinko. Vajag tikai izdomu un mazliet apņemšanos.
Apņemšanās izdomāšana un pati apņemšanās ir procesa ir grūtākā pasākuma daļa, vismaz man
P.S. ko dara friziera asistents, pados šķēres?
nu lūk, vispār tas arī man patīk tajā manā dejošanas afērā. Domājat baigi viegli man tādai sapītai vistai bija sākt dejot?
prikolīgi, ka tu lieto iekavas iekavās
es gribeetu kko superforshu dariit un kko kas speej notureet manu interesi un iisteniibaa man patiktu. Man liekas, ka visas shiis attieksmes ir no taa, ka mani beerniibaa neviens baigi neveda aiz rokas uz visaadiem pulcinjiem - kkur gaaju, ja patika, ja nepatika, tad negaaju. Vot taada beerniibas trauma